Redzot vēlēšanu rezultātus un to, ka, neskatoties uz latvisko partiju un latviski orientēto deputātu divkāršu kopskaita pārākumu jaunievēlētajā Saeimā, prokrieviskais “Saskaņas centrs”, kas sevi ir pierādījusi ne tikai kā partija, kas iestājas par divvalodību Latvijā, bet arī virknē balsojumu stingri aizstāvējis tā dēvēto “oligarhu” intereses un tiesiskuma mazināšanu, iespējams būs valdības kodolā – man paliek neizsakāmi skumji. Jo realitātē tas nozīmē, ka pretoligarhu lozungi, ar kuriem dažas partijas izcīnīja savus dārgos deputāta krēslus, kārtējo reizi bija vienkārši tukši saukļi un “medusmaize” apmulsušajiem vēlētājiem.

Bet man vismaz ir miers, ka es nestāvēju malā un darīju visu iespējamo, lai vislatviskākajai partiju apvienībai “Visu Latvijai! – Tēvzemei un brīvībai/LNNK” būtu gan maksimāla pārstāvniecība Saeimā, gan arī izrietoši – tai būtu maksimālas iespējas novērst SC iesaisti valdības veidošanā. Ja tomēr SC būs valdībā, man pat ir grūti iztēloties, pie kā tas var novest un cik lielu postu tas var nodarīt mūsu valstij visdažādākajos veidos, sākot no budžeta sabalansētības izjaukšanas, valsts parāda palielināšanas un valsts konkurētspējas iznīcināšanas un beidzot ar latvisko vērtību, valodas un kultūras apzinātu degradēšanu.

Vienīgais, uz ko es ceru, ka tauta beidzot sapratīs notiekošo un vismaz nākošreiz nepieļaus šādu kļūdu. Tas ir mans vienīgais mierinājums un cerība, ko es varu atrast notiekošajā. Jo, kā saka – visur jācenšas saskatīt pozitīvais. Bet es baidos par to – kādu cenu mēs par šo mācību maksāsim un vai mēs šo mācību tiešām apgūsim.

Es esmu ticīgs cilvēks un lieki nepieminu Viņa vārdu, bet šajā situācijā es tiešām no sirds saku: “Lai Dievs mums žēlīgs…”