Lai arī latviešu valoda Latvijā ir stingri definēta galvenajā valsts dokumentā Satversmē un katra deputāta zvērestā ir rakstīts: „..zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu..”. Lai arī ar likumu noteikts, ka valsts iestādēs obligāti jāprot runā latviski, nepārtraukti prātā iezogas jautājums – cik ilgi vēl. Cik ilgi mums izdosies savu identitāti, ko lielā mērā pastiprina arī valoda, saglabāt?

Šī brīža notikumi sabiedrībā un politikā uz aizvadīto valsts svētku fona rada bažas un jautājumus par to, cik lielā mērā mēs paši – latvieši – apzināmies, ka kāds tiešā vai netiešā veidā cenšas mūsu valdu un pārliecību vājināt.

Latvijas prezidents Andris Bērziņš, nevēlēdamies sēt naidu vai citu iemeslu vadīts, publiski pauž savu neitralitāti, norādot, ka nenostāsies neviena pusē (http://ejuz.lv/zro21). Ne pie tiem, kas vēlas Latvijā ieviest divvalodību, ne pie tiem, kas to nevēlas. Lai nu kuram, bet Latvijas valsts prezidentam jau nu nevajadzētu būt neitrālam jautājumos, kas saistīti ar paša valsts vienu no galvenajiem raksturojošajiem elementiem – valdu.

Tāpat galvaspilsētas – Rīgas – mērs Nils Ušakovs nepalika neitrāls un aizgāja parakstīties par divvalodību Latvijā, pēc tam gan norādot, ka tā nemaz to nebija domājis un ka Latvijā tomēr jābūt vienai valsts valodai. Šī nekonsekvence un pretrunas var izlikties mēra kunga apjukums, taču tajā pašā laikā tā iespējams, ir smalki plānots PR gājiens, ar kura palīdzību netieši un pamazām mazināt latviešu tautā pārliecību par valodas nozīmi, radot iespaidu, ka patiesībā valoda nemaz netiek apdraudēta.

Šo notikumu vai kā cita ietekmē arī citas sabiedrībā zināmas personas tieši vai netieši atbalsta divvalodības ideju. Piemēram, literāts Nilss Sakss savā twitter kontā izsakās: „Reāli sāk niezēt pirksti parakstīties.” (http://ejuz.lv/enle8).

Protams, tā nav tanku iebraukšana un neviens ar nazi pie rīkles mums neliek atteikties no mūsu valodas, tomēr pa pilienam vien, mērķtiecīgi pie tā strādājot, savā pusē tie pārvilināti cilvēki, viedokļu līderi un daļa sabiedrības. Rodas jautājums – pie kā tas viss novedīs, ja nepamanīsim, ka mums „uzbrūk”, ja palaidīsim to garām, domādami, ka dzīvojam kā parasti, nekas jau nemainās, savā ģimenē runājam latviski. Un varbūt vēlāk, šādi mierīgi dzīvojot, attapsimies, ka arvien straujāk zaudējam valodu un līdz ar to kultūru. Un kas gan ir valsts bez valodas, bez kultūras?