Šodien braucu ar savu velosipēdu bez rokām. It kā, kas tur liels – gandrīz ikviens bērns to māk. Bērnībā arī es diezgan labi pratu. Atceros pat gadījumu, kad salīgām ar tēti, ka, ja nobraukšu 10 metrus bez rokām, dabūšu 10 rubļus. Tā man bija milzīga nauda. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc man tētis piesolīja tādu naudu par tādu nieku. Esmu vairākkārt par to domājis, bet neesmu viņam pavaicājis, bet pavaicāšu 😉 Likās, ka iespējams, viņš vienkārši gribēja mani iepriecināt un ļaut nopelnīt kādu lielāku naudiņu. Protams, ka nobraucu krietni vairāk kā 10 metrus un dabūju tos 10 rubļus.

Bet pirms kādiem 6 mēnešiem, kad biju jau diezgan aktīvi sācis lietot velosipēdu ikdienā, reiz atkal mēģināju braukt bez rokām, lai atvērtu jakas rāvējslēdzēju un gandrīz nogāzos. Toreiz braucu ar savu veco, parasto pilsētas velosipēdu, kurš ir ļoti stabils. Sapratu, ka attiecīgo iemaņu esmu zaudējis un braukt bez rokām vairs nemēģināju. Līdz šodienai, kad konstatēju, ka es atkal to protu. Pie tam tagad braucu ar sporta velosipēdu, kuru iegādājos pirms kādiem 3 mēnešiem un uz kura no sākuma jutos ļoti neveikli pat ar abām rokām pie stūres. Šodienas bezroku brauciens notika nejauši un neplānoti. Es vienkārši atlaidu stūri un iztaisnoju muguru. Sajutu brīvību, stabilitāti un savu spēju kontrolēt situāciju… Tas bija fantastiski! Nevaru sagaidīt, kad atkal uzsēdīšos uz savu “veļuku” un to atkārtošu.

Pamēģini arī Tu – vai Tu vēl spēj braukt ar velosipēdu bez rokām? 😉